Atkal par interesantiem rakstiem. Labākie – treknrakstā.
1. https://www.nytimes.com/2015/09/13/opinion/sunday/the-next-genocide.html
Raksta par to, ka dažas attīstītās valstis šobrīd ir bīstami tuvu tai robežai, lai sagrozītu savu iedzīvotāju pasaules ainu tādā veidā, it kā bez kara visiem resursu nepietiktu, vai arī vienkārši nospļauties par planētas ekspluatācijas sekām. Ķīnai trūkst ēdiena, ASV izmet pārāk daudz siltumnīcefekta gāzu, bet Krievija ar prieku noraugās uz tuvo Eiropas Savienības sabrukumu bēgļu dēļ. Ļoti līdzīgi rīkojās Hitlers, kad kurināja naidu un kara noskaņojumu.
Kopumā – diezgan pārliecinoši, lai gan patiesībā tēma jau ir mūžīga: raustīt iedzīvotājus aiz emocionālajiem diedziņiem, sēt paniku un šausmas, izdomāt biezākā slānī ārējos ienaidniekus, bada draudus un citas nelaimes. Hitlers vai ne Hitlers, visas valstis vienmēr tā ir darījušas, dara un darīs. Lūk, Eiropā dažas valstis cenšas palīdzēt bēgļiem, bet tik un tā viņu rīcībā uzreiz meklē izdevīgumu un viltīgu plānu. Varbūt tas, protams, tā arī ir, bet ja nu tomēr Eiropa grib ielaist bēgļus aiz humānisma? Būtu taču kruti, varētu lepoties ar to, cik tālu cilvēks ir ticis.
2.https://99u.com/articles/51908/nobody-cares-how-hard-you-work
Par interesantu kognitīvo izkropļojumu: cilvēki uzskata, ka smags darbs un nogurums = labi padarīts darbs. Kas realitātē var būt pilnīgi ne tā: profiņš ar vienu lēmumu, kas balstīts uz zināšanām vai pieredzi, var ietaupīt nedēļas vai pat mēnešus darba.
Dod padomu vispirms darīt svarīgo, nevis uzskatīt, ka ir svarīgi atrisināt katru sīkumu un atbildēt uz katru e-pastu.
Amerikā un Ziemeļeiropā Pūļu slazda (Effort Trap) saknes, visticamāk, meklējamas “protestantiskajā darba ētikā” – vecajā kalvinistu idejā, ka smags darbs ir pierādījums tam, ka esi jau iepriekš izredzēts Debesīm. Tomēr, lai sasniegtu radošuma debesis, tev būs nepieciešama cita pieeja — tāda, kas par prioritāti izvirza pareizo lietu darīšanu, nevis vienkārši daudzu lietu darīšanu.
Smagi dzīvot ar protestantisko ētiku, un nemaz nav jautri.
Gara lasāmviela krievu valodā par to, kāpēc un kādēļ Īlons Masks grib kolonizēt Marsu. Interesanti, bet drīzāk teorētiski nekā praktiski.
4.https://cosmos.dirty.ru/elementarnye-chastitsy-na-paltsakh-tm-859814/
Par elementārdaļiņām uz pirkstiem. Saprast vietām ir pagrūti, bet, ja gribas zināt vismaz kaut ko par mūsu pasaules pamatiem, dziļumu dziļumiem un bāzu bāzi, ir vērts izlasīt.
5.https://birdinflight.com/ru/mir/kuda-uplyli-somalijskie-piraty.html
Neticami interesants raksts, kāpēc pa TV vairs nestāsta par skaļajiem kuģu nolaupīšanas gadījumiem, ko veica Somālijas pirāti. Lasiet labāk paši, pārstāstīt - nozīmētu palaist garām skaistumu un skaitļus.
Stāsts krievu valodā par to, kā PSRS jaunajām partijas Volgām atteica bremzes, uzreiz četrām, un kāds tam bija iemesls. Un mēs, programmētāji, visu dzīvi lūk tā arī dzīvojam, starp citu.
7. https://leprosorium.dirty.ru/ikh-nravy-846344/
Stāsts (krievu valodā) par idiomu sale hard, kas negaidīti cēlusies no kādas Krievijas pilsētas nosaukuma.
8. https://www.huffingtonpost.com/entry/zig-zag-zen_55c3c6f6e4b0d9b743db81d5
Kā saistīts budisms un psihodēliķi (tādas vielas kā psilocibīna sēnes, LSD un meskalīns no peijota kaktusa). Psihodēlisks no grieķu valodas nozīmē “dvēseli atklājošs”, un es jau sen nojautu ko šādu:
Daudziem cilvēkiem psihodēliķi ir sava veida “starta narkotika”, kas viņus aizved pie budisma. Kā cilvēki apraksta šo sākotnējo pieredzi, kas viņus pievērš Dharmas praksei?
Daudzi saka to, ka viņi devās psihodēliskā ceļojumā un nonāca vietā, kas bija ārkārtīgi skaista un īpaša, un tai bija neduāls raksturs; ka visa pasaule viņiem kļuva saprotama un bija vienota; ka viņi paši bija vienoti ar pasauli; ka viss bija dzīvs. Cilvēki apraksta šīs gandrīz okeāniskās prieka un saiknes sajūtas. Viņi nevēlas, lai viņu prakse būtu saistīta ar ķīmisku atkarību, tāpēc viņi meklē veidus, kā atkal uzšķilt šīs sajūtas jau ilgtspējīgākā veidā.
Respektīvi, cilvēki apēd šādas vielas, piedzīvo neticama spēka mistisku vai garīgu pieredzi, un tad domā: “Bet kā lai mēs arī parastajā dzīvē tā?”
Atbilde ir zināma – no rīta stunda meditācijas un vakarā stunda (c)
Gars un interesants raksts par to, ka cilvēki ir pārstājuši novērtēt mūziku, jo tā ir pārāk pieejama un vairs netiek uzskatīta par vērtību, bet tā, par lētu izklaidi. Sasaucas ar manu iemīļoto tēmu par slow life movement, lai gan ož arī pēc citas šķautnes, kas man šķiet aizdomīga – mantu fetišisma. Vinils ir kruts, jo tu tajā ieurbies un dalies ar draugiem! Var arī ar Spotify dalīties un ieurbties mūziķa lapā tīmeklī, vikipēdijā, lasīt intervijas. Internets tam netraucē, bet tikai veicina, lai varētu labāk un domīgāk ieurbties. Tā ka vaina nav virtualitātē, bet cilvēkos, kuri ar tehnoloģiju pagaidām ir nofokusēti ne tur, kur dvēselei svētīgi.
Lūk, piemēram, par manu iemīļoto festivālu Skaņu Mežs var izmantot šādu citātu
Kāpēc tik daudzi apmierinās ar mūzikas uztveri tikai sajūtu līmenī, ir milzīga, noplicinoša mistērija.
Starp citu, par to ir raksts arī krievu valodā, diezgan labi sasaucas. https://web.archive.org/web/20250705161249/https://paperpaper.ru/semelyak/
Un, kas ir vēl pārsteidzošāk, ir tāds pats raksts par grāmatām, ne mazāk liels un interesants. Par to, ka digitālie satura nodrošināšanas līdzekļi ir ērtāki, bet seklāki, jo tādi ražotāji kā Amazon nestrādā pie to pilnveidošanas, savukārt fiziskās grāmatas tagad ir tik skaistas un izsmalcinātas kā vēl nekad.
Kamēr mūsu aparatūra ir kļuvusi jaudīgāka un ekrāni – spējīgāki, mūsu grāmatu lasīšanas programmatūra ir lielākoties stagnējusi
Stay tuned!